Vakara gaita pa Vavada spoguļu labirintu

[christophermorrm]

Sestdienas vakars. Ārā līst lietus, tāds kluss, vientuļš, kas it kā klauvē pie loga, bet neprasa, lai atver. Es sēžu pie datora, tējas krūze jau pustukša, un ekrānā mirgo kaut kas no tā, ko cilvēki mēdz saukt par ""vienkārši paskatīšos"". Tā arī sākās mana iepazīšanās ar vavada kazino. Nevis ar lielu plānu, ne ar cerību kļūt par miljonāru, bet gan ar vienkāršu ziņkāri – kas tur īsti ir, kāpēc tik daudzi par to runā, un vai tur tiešām var vienkārši pavadīt vakaru bez liekas spriedzes.

Man patīk spēles, kur nav jādomā par stratēģijām stundām ilgi. Man patīk skaņa, kas rodas, kad trīs simboli sakrīt. Man patīk tas mirklis pirms – kad vēl nekas nav zināms. Tieši tāpēc esmu vienmēr bijis vairāk par automātiem nekā par kārtīm. Kārtis prasa koncentrēšanos, bet automāti ļauj vienkārši būt. Un tajā vakarā es gribēju vienkārši būt.

Sākumā es izmēģināju dažus klasiskos automātus. Tie, protams, ir jauki, bet tie ir kā vecas dziesmas – zini vārdus no galvas, bet tomēr klausies. Tad es pamanīju sadaļu ar jaunākiem automātiem, tādiem, kur grafika ir gandrīz kā īsfilmā, kur katrai līnijai ir sava mūzika, kur katrs grieziens izskatās pēc maza notikuma. Tur nebija nekādas ažiotāžas, vienkārši patīkama vizuālā valoda.

Tā es nonācu pie viena automāta, kura nosaukums man neko neizteica – kaut kas ar augļiem, zelta monētām un ļoti spilgtām krāsām. Es ieliku nelielu summu, tādu, ko nejustu, ja pazaudētu. Tas nav par to, cik daudz, bet gan par to, lai nejustu spiedienu. Jo, kad spiediens parādās, prieks pazūd. Un prieks ir vienīgais iemesls, kāpēc es to vispār daru.

Pirmie griezieni bija klusi. Nekas liels. Bet pēkšņi – bonusa raunds. Un tad vēl viens. Un tad vēl. Es sāku smieties pats par sevi, jo sapratu, ka sēžu ar tējas krūzi rokā un smaidu kā bērns, kurš atradis konfekti. Tas nebija par naudu. Tas bija par to sajūtu, ka kaut kas notiek tieši tagad, tieši man, un neviens to negaidīja – pat es pats. Tieši tādos brīžos saprotu, kāpēc cilvēki atgriežas vavada kazino. Nevis tāpēc, ka tur vienmēr ir laimests, bet tāpēc, ka tur vienmēr ir iespēja. Iespēja, kas nav nekas vairāk kā mirklis, bet mirkļi ir viss, kas mums ir.

Tajā vakarā es beidzu ar nelielu plusu. Ne milzīgu, bet tādu, kas liek pasmaidīt. Un svarīgākais – es beidzu labā noskaņojumā. Nākamajā dienā es par to pat nedomāju. Bija darbs, bija lietas, bija dzīve. Tas ir tas, ko daudzi, šķiet, nesaprot. Spēle nav dzīve. Spēle ir kā garšīgs deserts pēc vakariņām. Ja tu ēd tikai desertu, tev paliek slikti. Ja tu to ēd reizēm, tas ir bauda.

Pēc pāris nedēļām, kādā piektdienas vakarā, es atkal atvēru vietni. Šoreiz gribēju izmēģināt kaut ko citu – automātu ar vairākām līnijām un savvaļas simboliem. Man bija neliels budžets, ko biju nolēmis atvēlēt šim vakaram, un es to arī ievēroju. Tas ir svarīgi. Ne tāpēc, ka es būtu disciplinēts cilvēks, bet tāpēc, ka es zinu, kā izskatās cilvēks, kurš pārsniedz savas robežas. Tas nav skaists skats. Es negribu būt tas cilvēks.

Spēle gāja raiti. Es pamanīju, ka man patīk nevis lielie laimesti, bet gan mazie, biežie. Tie ir kā sīkas sarunas ar pasauli. Tu ieliec monētu, pasaule atbild ar nelielu smaidu. Un tad tu turpini. Nav nepieciešams, lai pasaule tev uzreiz uzdāvinātu pili. Pietiek ar to, ka tā tevi nepamet.

Vēlāk es sāku pamanīt bonusus, kas parādās laiku pa laikam. Kāds no tiem bija kā bezmaksas griezieni, cits – kā naudas atmaksa par daļu no iztērētā. Tā ir tāda interesanta lieta – kazino it kā atdod daļu atpakaļ, lai tu justos labāk. Un tas tiešām strādā. Ne tāpēc, ka tu kļūsti bagāts, bet tāpēc, ka tu jūti, ka tevi kā spēlētāju redz. Tas ir kā kafijas krūze, ko viesmīlis pieliek klāt bez maksas. Sīkums, bet patīkami.

Tajā vakarā es laimēju nedaudz vairāk nekā iepriekš. Un atkal – nekas grandiozs. Bet es jutos labi. Es aizvēru datoru, aizgāju uz virtuvi, uztaisīju sev sviestmaizi, un skatījos pa logu. Lietus bija beidzies. Pilsēta bija klusa. Un es domāju par to, cik interesanti ir tas, ka cilvēks var izjust prieku no kaut kā tik vienkārša kā krāsainu simbolu kustība ekrānā.

Esmu par to runājis ar draugiem. Daži no viņiem uzreiz saka – tas ir risks, tas ir atkarība, tas ir naudas izšķiešana. Un es viņiem piekrītu. Tas var būt viss no tā, ja tu tam ļauj. Bet tas var būt arī vienkārši vakara izklaide, ja tu pats nosaki robežas. Es nekad neesmu spēlējis ar naudu, ko nevaru atļauties zaudēt. Es nekad neesmu spēlējis, lai atgūtu zaudēto. Es nekad neesmu spēlējis, kad jūtos dusmīgs vai izmisis. Tas ir mans noteikums, un tas nav nekas svēts – tas ir vienkārši veselais saprāts.

Vēlāk es atklāju, ka vavada kazino ir arī mobilajā versijā, kas ir ērti, ja gribas paskatīties kaut ko īsu, kamēr gaidi rindā vai brauc tramvajā. Bet es to nedaru bieži. Man patīk, ka spēle ir atsevišķs notikums, nevis fons. Ja tā kļūst par fonu, tā zaudē savu burvību. Tāpat kā mūzika – ja tu to klausies visu laiku, tā vairs nav īpaša.

Kādā citā vakarā es nolēmu izmēģināt automātu ar Ēģiptes tematiku. Man vienmēr ir patikušas senās kultūras, un tur bija simboli, kas izskatījās pēc skarabejiem, acīm, piramīdām. Spēle bija lēna, bet tajā bija kaut kas meditatīvs. Es nepaspiedu neko lielu, bet es pavadīju stundu, kas bija kā neliels ceļojums. Un tas arī ir ieguvums. Mēs maksājam par filmām, par grāmatām, par koncertiem – kāpēc ne par stundu, kas liek mums aizmirst par ikdienu?

Es zinu, ka daudzi cilvēki uz šo skatās citādi. Viņi meklē tikai naudu. Un tad viņi ir vīlušies, jo nauda nāk un iet. Bet tie, kas meklē sajūtu, tie paliek. Viņi zina, ka katrs grieziens ir mazs stāsts. Un dažreiz stāsts ir labs, dažreiz ne tik. Bet tas ir stāsts.

Man patīk arī tas, ka šajās vietnēs bieži ir dažādi piedāvājumi – piemēram, pirmā iemaksa ar papildu bonusu, vai arī iknedēļas kampaņas. Es nekad neesmu ķēris visu, ko redzu. Bet dažreiz tas ir kā papildu pipars. Tu jau tāpat gribēji spēlēt, un tad tev vēl kaut ko piedāvā. Tas nav nekas ļauns, ja tu to uztver kā dāvanu, nevis kā pienākumu.

Reiz es piedalījos turnīrā. Tas nebija nekas liels, vienkārši nedēļas nogales pasākums, kur cilvēki sacentās par punktiem. Es neuzvarēju, bet es biju starp labākajiem. Un tas bija jautri. Tā bija sajūta, ka esmu daļa no kaut kā lielāka, ka citi cilvēki arī sēž pie ekrāniem un piedzīvo līdzīgas emocijas. Mēs nekad nesatikāmies, mēs nekad nerunājām, bet mēs bijām kopā. Tā ir mūsdienu pasaule – savāda, bet interesanta.

Protams, es saprotu, ka visam ir sava cena. Ja tu spēlē pārāk daudz, tu zaudē laiku. Ja tu spēlē pārāk daudz, tu zaudē naudu. Ja tu spēlē pārāk daudz, tu zaudē sevi. Tāpēc es vienmēr atgriežos pie tā paša jautājuma – kāpēc es to daru? Un, kamēr atbilde ir ""jo man patīk"", tikmēr viss ir kārtībā. Kad atbilde kļūs ""jo man vajag"", tad būs laiks apstāties.

Manā pieredzē nav nekādu lielu dramatisku stāstu. Nav tā, ka es būtu zaudējis visu vai laimējis pili. Man ir vienkārši vakari, kas bijuši labi. Ir bijuši vakari, kas bijuši ne tik labi. Bet kopumā esmu ieguvējs, jo esmu iemācījies kaut ko par sevi. Esmu iemācījies, ka man patīk robežas. Esmu iemācījies, ka man patīk, ja lietas notiek lēni. Esmu iemācījies, ka man patīk, ja pasaule ir nedaudz nejauša.

Un tieši nejaušība ir tā, kas mani turpina piesaistīt. Dzīvē mēs tik daudz plānojam. Mēs zinām, kas notiks rīt, parīt, pēc mēneša. Bet spēlē mēs nezinām neko. Katrs grieziens ir mazs jautājums, uz kuru atbilde nāk uzreiz. Tas ir kā saruna ar kādu, kas nekad nemelo. Tu jautā, viņš atbild. Un tā ir godīga saruna.

Es nezinu, vai es spēlēšu vēl gadu, divus, desmit. Es nezinu, vai es kādreiz laimēšu kaut ko lielu. Bet es zinu, ka, kamēr es to daru ar prātu, tas ir labi. Tas ir kā jebkurš hobijs – ja tas nesagādā problēmas, tas ir tikai prieks. Un prieks ir tas, kas mums visiem vajadzīgs. Ne tikai no spēlēm, bet no visa.

Šovakar atkal līst lietus. Es atkal sēžu pie datora. Krūze atkal ir pustukša. Un es atkal skatos uz ekrānu, kur mirgo kaut kas no tā, ko es varu saukt par savu vakara gaitas sastāvdaļu. Es neieliku daudz. Es vienkārši gaidu, kas notiks. Un tas ir labi. Jo dzīvē, tāpat kā spēlē, vissvarīgākais nav tas, ko tu iegūsti, bet gan tas, kā tu jūties ceļā.